Jūrmalas vasarnīca Jūrmalas dzīvoklī

Šī būs neparasta saruna. Saruna ar diviem radošiem un interesantiem pāriem par satikšanos, saprašanos, arhitektūru, dizainu un kopīgi realizētu interjera projektu. Reinis un Ilze Liepiņi satikās ar Kristapu un Andu Kārkliņiem, lai kopīgi radītu Kristapa un Andas jauno dzīves telpu – dzīvokli Jūrmalā, kas atrodas 100 metrus no jūras.

Ierasti saruna starp klientu un arhitektu notiek pirms projekta, kad tiek uzklausītas klienta vēlmes un sajūtas attiecībā uz topošo dzīves telpu. Šoreiz piedāvājam sarunu ar klientu un arhitektu pēc tam, kad projekts realizēts un klients jau dzīvo jaunajās telpās.

“Projektējot salīdzinoši nelielu dzīvokli, arhitekts pielieto tos pašu paņēmienus kā lielajos projektos un gūst profesionālu gandarījumu” – Reinis Liepiņš

“Saglabājām to, ko iespējams, un papildinājām ar jauniem elementiem. Galvenais, lai rezultātā veidojas harmoniska vide” – Ilze Liepiņa

“Vējtveris un ar lineļļu krāsotie dēļi tik labi raksturo vēlamo noskaņu. Šeit valda kūrortpilsētas sajūta – atpūta un dabas klātbūtne” – Anda Kārkliņa

“Idejas un inžiniertehniskos risinājumus nav iespējams izdomāt pašam vai būvniekam. Sadarbība ar arhitektu ir ilgtermiņa ieguvums, kas atmaksājas ikdienā” – Kristaps Kārkliņš

Kā jūs atradāt viens otru? Kā klients atrod tieši savu arhitektu?

Kristaps: Klātienē mēs iepazināmies JRT, apmeklējot vienu un to pašu izrādi. Pirms tam pazinām viens otru pastarpināti, pateicoties sociālajiem medijiem.

Kristap, tu minēji, ka par Reini uzzināji no Instagram? Tātad sociālajiem tīkliem ir spēks.

K: Es zināju ar ko Reinis nodarbojas, taču taisnība, pirmais iespaids man veidojās no Reiņa publikācijām Instagram mikroblogā.

Pirmajā Trentini Talk Show diskutējām, kura ir tā komunikācijas platforma, kurā potenciālais pasūtītājs iepazīstas ar arhitektu. Platforma, kurā arhitekts stāsta par saviem projektiem. Vēsma Kontare, kura ir šo sarunu moderatore, apgalvoja, ka Instagram un sociālie tīkli sniedz pievienoto vērtību arhitektu darbam un atpazīstamībai.

R: Jā, un ne tikai klients uzzina par arhitektu, bet arī otrādi. Iepazīšanās sākās virtuālajā vidē. Es sekoju Kristapam Instagram, jo mums ir kopīgs draugs – Mārtiņš Pīlēns. Ievēroju sarunas un pasākumus par vīniem un tas mani aizrāva. Gan valoda, gan saturs. Iesaku lasītājiem piesekot Kristapa Instagram (@kristaps_karklins).

Reini, tu interesējies, kā klients tevi atrod? Vai tev ir tāda mārketinga pieeja, lai analizētu, kā šis komunikācijas kanāls strādā, bet cits nestrādā?

R: Liela, visaptveroša statistika man nav, jo projektu nav tik daudz, bet daļa no klientiem ir atnākuši pateicoties medijiem. Lielus projektus var iegūt konkursu rezultātā. Tā ir iespēja brīvi interpretēt pasūtītāja vēlmes. Piedaloties konkursos, arhitektam ir radošā enerģija, vēlme uzvarēt, tas ir jaudīgs process.

K: Nupat atsaucu atmiņā, kur bija mana pirmā saskarsme ar Reini un kāpēc man iepatikās “Sudraba Arhitektūras” darbs. Reinis rīkoja ekskursiju nesen renovētā dzīvokļu ēkā, kas atrodas blakus ABLV bankai Elizabetes ielā, un mēs ar Andu to apmeklējām. Tā bija pilnīga nejaušība, ka tur nokļuvām.

Mēs pirms tam šo to zinājām par Reini un “Sudraba Arhitektūru”, bet tad tolaik vēl nebija tāds zvaigzne kā tagad – pēc Hanzas Perona [Reinis smejas]. Toreiz Reiņa stāstītais un maniere kādā viņš pasniedz informāciju, izmantoto materiālu estētika, saudzīgā pieeja vēsturiskām detaļām mums iepatīkās. Tā bija pirmā klātienes satikšanās ar mūsu nākamā dzīvokļa interjera autoru un arhitektu.

Man šķiet, ka Reinis kļuva slavens pēc Venēcijas. Reini, kurā gadā tas bija?

R: Venēcijas projektā mēs startējām kopā ar Ēriku Boži. Tā bija Venēcijas bienāle 2008. gadā. Projekts neguva plašu atzinību, bet mūsu ideja ik pa brīdim parādās zinātniskos pētījumos par telpas dualitāti. Nedomāju, ka Venēcijas Bienāle vai citi šāda līmeņa starptautiskie projekti veicina atpazīstamību biznesa vidē. Taču tie veicina atpazīstamību kultūras un akadēmiskajā vidē. Neizslēdzu arī situācijas, ka esi gana atpazīstams, bet klients vairās tevi uzrunāt. Ir sajūta, ka šis arhitekts strādā tikai ar lieliem un nozīmīgiem projektiem. Noteikti ir aizņemts un ļoti dārgs.

Kristap, tu zināji, ka Reinis strādā ar lieliem projektiem – Hanzas Perons, Rīgas pils Konvents. Kā tu tiki līdz jautājumam – klau, Reini, negribi padarboties ar nelielu dzīvokli Jūrmalā?

K: Tā arī bija! Atceros, ka mans pirmais jautājums Reinim bija tiešs. Uzrakstīju Reinim Facebook Messenger [atkal sociālie tīkli! – aut.]: “Klau, Reini, tu esi ļoti aizņemts? Mums ir jauns īpašums un meklējam arhitektu, kurš mums palīdzētu realizēt mūsu ieceres.”

Reinis sākumā bija izvairīgs un rakstīja, ka ir aizņemts. Apsvēru, ka šoreiz sadarbība, iespējams, neizdosies vai arī jāpagaida, kad atbrīvosies “Sudraba Arhitektūras” resursi. Tā kā gaidīt nevēlējāmies, jo gribējām pēc iespējas ātrāk dzīvot jaunajās mājās, sāku meklēt alternatīvas, taču pavisam drīz Reinis man uzrakstīja: “Klau, es pastaigāju gar jūsu jauno māju, izskatās, ka būs labs skats uz mežu, satiekamies!”

Reini, kāpēc tev mainījās domas?

Ilze: Uz to varu atbildēt es. Tajā brīdī patiešām bija daudz darba ar Hanzas Peronu, bet man bija iekšējā sajūta, ka vajag šo projektu. Iespējams, līdzsvaram. Tā bija mana iniciatīva.

R: Ir forši zīmēt kaut ko nelielu. Lai gan tas aizņem tikpat daudz laika cik lielie projekti, atšķiras tikai mērogs. Jāatzīst, ka kopš 2014. gada zīmējot Rīgas pils rekonstrukcijas projektu, esam zināmā mērā izkrituši no arhitektūras pasūtītāju aprites, šobrīd to var just īpaši.

I: Man ļoti patika Kristapa un Andas doma, ka jaunajā īpašumā daļa no esošajiem materiāliem ir saglabājami un nevajag visu izmest ārā. Tas man likās interesanti un saprātīgi. Tas bija 2006. gadā veidots interjers. Tā tagad ir aktualitāte – pielāgot arī šadas lietas tālākizmantošanai.

R: Jā, atceros, ka sākotnēji uzstādījums bija ļoti konkrēts – durvis paliek, grīda paliek, rokturi ir skaisti, tos saglabājami, virtuve jau ir pasūtīta no Arclinea [Reinis smejas].

K: Taisnība, virtuve jau bija pieteikta, skaidri zinājām kādu kvalitāti un funkcionalitāti vēlamies. Kad arhitekti uzsāka darbu pie dzīvokļa sekoja tikšanās ar Trentini virtuves arhitektu Raimondu Bartaševiču un visi sastrādājās harmoniski un viegli sapratās jautājumus par estētiku un arhitektūras risinājumiem.

Vai Ilzei ar Reini bija komfortabli, ka Kristapam ar Andu jau bija konkrēti uzstādījumi? Vai bija garas diskusijas? Vai viegli vienojāties?

I: Mums tas šķita interesanti un izaicinoši. Mēģināsim saglabāt un izmantot, nevis metam visu ārā un veidojam kārtējos atkritumus. Saglabājām to, ko iespējams, un papildinājām ar jauniem elementiem. Galvenais, lai veidojas harmoniska vide.

R: Tas ir patīkami, ja klientam ir izpratne, ko var atstāt un saglabāt. Es vienmēr apbrīnoju sabiedriskās vietas, piemēram, kafejnīcas un restorānus, kur redzu kvalitatīvu interjeru, bet paiet neliels laiks, nomainās īpašnieks un viss tiek demontēts un būvēts no jauna. Piemēram, Fabrikas restorāns Ķīpsalā, kurā tika demontēta skaistā grīda. Ja izmantotais materiāls ir kvalitatīvs un godprātīgi ielikts, neredzu nepieciešamību visu lauzt ārā.

Anda un Kristap, jūs kā pasūtītājus nebiedēja, ka atnāks arhitekts, liela un zināma personība, un teiks, ka viss ir jāmet ārā?

Anda: Man ir fobija no interjera dizaineriem. Tāpēc vārds arhiteks man sniedza drošības un komforta sajūtu. Manuprāt, arhitekts rada, turpretī interjera dizainers bieži vien piedāvā savu stilu. Darbā ar arhitektu ir vairāk sinerģijas.

K: Bija bažas par to, vai arhitekts nenāks ar piedāvājumu – jaucam visu laukā un atstājam četras betona sienas. Taču tieši tāpēc mēs sākotnēji – koncepta iztrādes fāzē, devām precīzu darba uzdevumu. Ja arhitekts nepiekrstu, tad mēs domātu, ko tālāk darīt. Mēs ieklausījāmies Reiņa un Ilzes viedoklī un uzticējāmies. Ja mēs to darītu no jauna, iespējams, būtu devuši viņiem pat vēl lielāku brīvību.

Vai Kristaps ar Andu nosprauda dzelžainu rāmi vai pieeja tomēr bija brīva? Un otrādi. Vai Kristaps ar Andu tam, ko piedāvāja Reinis ar Ilzi, viegli piekrita vai tomēr bija garas pārrunas? Daži risinājumi dzīvoklī ir diezgan neparasti.

R: Mūsu darbības filozofija ir tāda, ka mēs izpildām prasības. Varbūt no malas tas izskatās citādāk. Kādreiz bija tāda vēlme sevi pierādīt, cīnīties. Piemēram, Dome Hotel, ko veidojām divtūkstošajos gados. Bija vēlme pierādīt, kā var rīkoties ar vēsturisku mantojumu. Iespējams, tāpēc izdevās labs rezultāts, kas ir aktuāls vēl šodien, kad viesnīca nostrādājusi jau daudzus gadus.

I: Mēs neko traku nepiedāvājām. Vislielākās un ilgākās pārdomas bija par sienu apdari ar lineļļu krāsotiem koka dēļiem, jo tā bija projekta finansiāli apjomīgākā sadaļa.

K: Jā, tā tas bija. Šis jautājums nebija tiešā veidā saistīts ar to vai mums patiks vai nē, bet tā bija ļoti dārga pozīcija kopējā tāmē. Protams, tas lika apsvērt, vai tā ir nepieciešama pozīcija, kā tas izskatīsies dzīvē. Vai tas ir tā vērts.

R: Tā bija Ilzes ideja, jo gribējām radīt vasarnīcas sajūtu. Pasaule ir aizripinājusies tiktāl, ka ar lineļļu nokrāsots dēlis ir dārgākā pozīcija interjerā [Reinis smejas]! Pastāstiet to XIX gadsimta beigu koka māju meistariem. Viņi neticētu. Visi krāsoja koka mājas ar lineļļu un tā patīkami smaržoja.

A: Jā, ja mēs uz vairākām dienām aizbraucam prom, atgriežoties mājās atkal jūtu to smaržu. Ir tāda vasaras un viegluma sajūta.

R: Kad Ilze piedāvāja šo ideju, bija skaidrs, ka tā ir īstā. Jau pasūtītā baltā virtuve kopā ar baltiem dēļiem. To bildēs nevar redzēt tik spilgti, kā to var sajust klātienē.

Kad nopirkāt dzīvokli, jums noteikti bija sava vīzija kā tam ir jāizskatās. Tad atnāk arhiteks un piedāvā risinājums, kas atšķiras no jūsējiem. Vai bija kas tāds, kas ļoti pārsteidza? Tāds, kas pašiem nekad neienāktu prātā?

K: Viennozīmīgi. Lielākais izaicinājums bija ieejas zona – vējtveris, samniecības zona, virtuve. To mēs paši nevarētu izdomāt un atrisināt tik veiksmīgā un estētiski acij tīkamā veidā.

A: Iegādājoties dzīvokli bija vīzija. To noteica vieta – Jūrmala, kur jūras krasts ir vien dažu desmitu metru attālumā. Gribējās šo sajūtu ienest dzīvojamajā telpā. Vējtveris un ar lineļļu krāsotie dēļi, kuru vijas caur visu dzīvokli – ieejas zonu, virtuvi, gaiteni un vannas istabu, tik labi raksturo vēlamo noskaņu.

K: Mūs bieži apciemo draugi, arī no ārvalstīm – Londonas, Honkongas, Telavivas. Gandrīz visiem pirmā sajūta ir kā Santorini vai Francijas Rivjērā pateicotoes zilgani baltajiem toņiem interjerā. Tas ir patiess kompliments.

R: Stilistiski un sajūtu līmenī mēs domājām par jūras, atpūtas, vasaras tēmu. Viens no iedvesmas avotiem bija “Hotel J” Zviedrijā. Savulaik braucām uz Stokholmu iedvesmoties un pētīt arhitektūru un apmetāmies šajā viesnīcā, kas atrodas Stokholmas nomalē, līča krastā. “Hotel J” stilistikā ir ieturēta jūrniecības tēmā, taču ļoti iederīgi un kvalitatīvi. Otrs iedvesmas avots, protams, bija Jūrmalas kūrorta vēsturiskā arhitektūra. Vienmēr ir paticis Andra Kronberga uzstādījums – vajadzētu atcerēties, ka Jūrmala vēsturiski veidojusies no zvejnieku ciematiem. Tā ir identitāte, kas piestāv Jūrmalai. Mēģinājām dzīvoklī turpināt šo sajūtu. Tas ir kopdarbs ar Andu un Kristapu.

Man vienmēr ir bijusi ļoti subjektīva antropoloģiska vēlme izprast, kurā brīdī notiek izvēle, ka būs tieši tā? Kāds ir process, kurā jūs tiekat līdz lēmumam? Vai tā brīža sajūtas ietekmē rezultātu? Piemēram, ar šodienas sajūtām dzīvoklis taču izskatītos citādāk?

I: Domāju, ka būtu ļoti līdzīgs. Bija noteiktas lietas, kas paliek. Telpu izmēri un funkcionālā nozīme bija definēta. Neliekas, ka tur kaut ko vajadzētu mainīt.

R: Estētiskie lēmumi, kas veidojās, vienmēr ir pamatoti un diez vai mainītos. Ir cita problēma – laiks. Jo vairāk laika, jo ilgākas pārdomas par to kādam ir jābūt rezultātam. Šo projektu mēs realizējām ātri.

K: Jā, termiņi bija diezgan labi! Garākais gaidīšanas periods bija kamēr mēs saņēmām “jā” vārdu no “Sudraba Arhitektūras” pie Doma baznīcas, kur tagad atrodas arhitektu birojs. Kad sākam strādāt, viss notika raiti un profesionāli. Pat ņemot vērā vērienīgos projektus, pie kuriem “Sudraba Arhitektūra” strādāja paralēli. Es apbrīnoju Ilzes spēju atrast laiku, lai vadītu mūsu dzīvokļa projektu. Sākām maija beigās un oktobra vidū dzīvoklis jau bija gatavs, tātad kopā aptuveni 5 mēnešos.

Tas tiešām ir ātrs tems.

R: Jā, tas ir ātri. Ja mēs būtu taisījuši vēl desmit citus dzīvokļus Jūrmalā, tad tie, droši vien, izskatītos citādāk. Bet tā kā mēs esam uztaisījuši tikai vienu Jūrmalas dzīvokli, tad tā ir tā mūsu vīzija par Jūrmalas estētiku.

Kristaps sākumā teica, ka šodien jums dotu vēl lielāku brīvību. Pat pie lielākas brīvības jūs neko citādāk neveidotu?

K: Telpu funkcionālie sadalījumi bija optimāli. Teorētiski varētu mainīt kādus no iepriekšēkiem elementiem – riekstkoka grīdu un durvis. Rezultāts būtu citādāks, bet vai labāks? Panāktu gaišāku iespaidu, bet materiālu kvalitātē nebūtu izmaiņas.

I: Mēs toreiz konsultējāmies ar grīdu meistaru un jautājām vai ir iespējams kaut ko darīt ar esošajiem materiāliem. Piemēram, panākt gaišāku krāsu. Tas nebija iespējams un atstājām visu kā ir. Man patīk esošā izmantošana. Netiek ieguldīti resursi tur, kur tas nav nepieciešams. Un īpašs jāpateicas, ka klients atbalstīja dēļu un lineļļas risinājumu, lai arī finansiāli tā bija dārga pozīcija, taču panācām ļoti veiksmīgu rezultātu.

I: Vai kāds ir jautājis, kāpēc atstājāt šo grīdu un durvis?

K: Nē, tieši otrādi – izsaka komplimentus par grīdu. Nav bijuši komentāri, ka tā disonētu ar zili-balto toni, kas dominē telpas arhitektūrā.

A: Man patīk, ka viesi, ienākot priekšnamā, nepamana garderobes skapi. Daudzi domā – kur ir vieta virsdrēbēm? Viesiem šķiet, ka tā ir vienkārši balta dēļu siena, bet uzspiežot uz tās atklājas, ka tur ir paslēpts arī plašs sienas skapis.

R: Mēs cenšamies telpu veidot multifunkcionālu, lai būtu iespējama improvizācijai. Pieminot vējtveri. Tā ir specifiska zona šajā dzīvoklī. Iepazīstot Andu un Kristapu, sapratām, ka viņiem vajag mazliet privātāku telpu. Sākotnējais ēkas arhitektu plānojums paredzēja, ka ienākot pa durvīm uzreiz ir viesistaba. Ieeja bija jāatdala, lai nedzirdētu koplietošanas gaiteni un, lai radītu intīmāku sajūtu. Tā radās ideja par vējtveri, kurā ir apvienotas vairākas funkcijas. Gan ieejas mezgls, gan garderobe, gan saimniecības zona aiz bīdāmajām durvīm.

A: Lielisks risinājums, ka vējtverī ir paslēpta arī saminiecības telpa. Tā ir nemanāma. Pirmkārt, ieejas/izejas zonā ir ļoti parocīgi paņemt dažādus saimniecībai noderīgas lietas – putekļsūcēju, saimniecības piederumus. Arī iedarbinot veļas mašīnu, tās skaņa nav dzirdama nevienā citā telpā. Tiek noslāpētas arī jebkādas skaņas no nama gaiteņa. Apbrīnojami, ka arhitekti spēja tik funkcionāli saplānot šo nelielo telpu.

Ja skatās jaunos projektus, kuros jau ir gatavi dzīvokļi, tad visbiežāk trūkst tieši saimniecības telpa! Par to vispār netiek padomāts.

K: Manuprāt, tā ir kļūda, jo vairums Rīgas daudzīvokļu namu šādas telpas nav ieplānotas.

R: Šeit mēs varam runāt par projektēšanas un būvniecības tempiem. Investors nosaka termiņus, piemēram, 6 mēneši, un neatliek pietiekami daudz laika funkcionālam plānojumam. Piemēram, Hanzas Perons tika uzprojektēts 9 mēnešos, saskaņots 3 mēnešos, uzbūvēts 18 mēnešos. Domāju, cienījami. Ir temps, kurā ir jāturās. Tas vienmēr ir aktuāls jautājums. Arhitekts vienmēr grib to labāko, bet, ja kaut kas nav izdomāts līdz galam ērti, tad visticamāk ir spieduši termiņi. Nav bijis laika mazliet iepauzēt un padomāt.

Kāpēc pārbūvējot dzīvokli, būtu vajadzīgs arhitekts/dizainers?

A: Mēs esam secinājuši, ka mājoklī divas īpaši svarīgas telpas – vannas istaba un virtuve. Šajās zonās pavadām ļoti daudz laika. Ir ārkārtīgi svarīgi, cik ergonomiskas tās ir. Šie ir tie aspekti, kur arhitekts ienes ļoti daudz risinājumus. Ir nepieciešamas zināšanas, aprēķini, pieredze. Mums bija vēlme, lai duša ir nevis kā kabīne, bet niša, kurā viegli ieiet iekšā. Lai to realizētu, ir precīzi jāaprēķina dušas grīdas slīpums.

Tāpat virtuves letes novietojums. Es daudz gatavoju un man ir svarīgi, lai ir ērti un estētiski, lai procesu varētu veikt pie laba apgaismojuma, lai viss ir parocīgi un es neesmu ar muguru pret viesiem vai ģimeni. Lai ieplānotu virtuves tehnikas un virtuves mēbeļu novietojumu, noteikti ir nepieciešams arhitekts.

K: 90% gadījumu, ko esmu redzējis, virtuve ir ieplānota pie sienas. Gatavojot, cilvēks ir ar skatu pret sienu. Nevis komunicē ar savu ģimeni, viesiem. Pat mūsdienās tā vēl joprojām dara, tas neveicina savstarpēju komunikāciju. Funkcijai ir nozīme.

Vai katram, kurš pārbūvē savu dzīvokli, nepieciešams arhitekts/dizaineris un, ja jā, tad kāpēc?

R: Tas ir atkarīgs no situācijas un cilvēka. Anda un Kristaps labi atbildēja. Ja ir vēlēšanās dzīvot ērti, estētiski un funkcionāli, bez pārsteigumiem nākotnē, ir vērts pieaicināt profesionāli. Šajā laikā, ko mēs pavadām izolācijā, būs jaunas atklāsmes par telpu, kurā dzīvojam un pavadām ilgāku laiku nekā ierasts. Arhitekts domā trīs dimensijās, plus pārzin jaunās tehnoloģijas. Spēj respektēt un redzēt kopumu.

I: Lai arī Kristaps ar Andu jau bija nodefinējuši dušas zonas un virtuves ieceri, par virtuvi vēl gāju runāt ar Trentini virtuves arhitektu un izteicu savu redzējumu kā to varētu savienot ar vējtveri. Viņš piekrita, ka virtuvi var modificēt un kopā atradām risinājumu kā to ievietot telpā ergonomiskāk. Raimonds Bartaševičs zīmēja virtuvi, viņš ir virtuves arhitekts. Tas ir kopdarbs.

R: Ir svarīgi, lai sākumā ir gana plašas sarunas ar klientu par vēlmēm un sajūtām. Lai nav tā, ka rezultātā konstatējam – klients ir gribējis kaut ko citu. Projektējot salīdzinoši nelielu dzīvokli, arhitekts pielieto tos pašu paņēmienus kā lielajos projektos un gūst profesionālu gandarījumu.

K: Izmaksas, kas rodas, piesaistot arhitektu, ir attaisnojamākā pozīcija mūsu tāmē. Ja mēs pēc tam secinājām, ka dažas pozīcijas, iespējams, varēja atrisināt ekonomiskāk, tad noteikti tā nebija arhitekta darba pozīcija. Idejas un inženiertehniskos risinājumus nav iespējams izdomāt pašam vai uzticoties celtniekiem. Sadarbība ar arhitektu ir ilgtermiņa ieguvums, kas atmaksājas ikdienā. Būvnieki iceres ieteiks vienkāršot, bet arhitekts ir tas, kurš profesionāli spēj pamatot labāko risinājumu un uzraudzīt tā izpildi.

Interjera autori Reinis un Ilze Liepiņi.